16.11.2025.

            Vai jūs mēdzat ticēt “zīmēm”, piemēram, iepatīkas kāda kleita vai kas cits, un jūs nolemjat – ja pēc dienas vai divām tā vēl būs turpat veikalā, tad tā jāpērk? Es šādi tiku pie pēdējās biļetes uz “Bastardiem” – ieraudzīju, ka viena biļete atlikusi, skatījos savos kalendāra pierakstos, domāju, ka gribu, bet vai vajag un var tādā nonstopā bizot pa teātriem? Un – šeku, reku, kā no gaisa! – pēc divām dienām ieskatos biļešu lapā vēlreiz – nu tak joprojām stāv tā viena biļete nenopirkta! Skaidrs, tātad gaida mani, pērku nost! Un neesmu vīlusies ne par mata tiesu!

            Jā, jā, šādas amizantas pārdomas man par jauno Latvijas Nacionālajā teātrī tapušo Matīsa Kažas, Kārļa Vērdiņa un Igora Šelegovska izrādi “Bastardi”, kuras pirmizrādē Jaunajā zālē 14.novembrī biju cieši klāt. Un vakarā pēc izrādes atļāvos uzrakstīt vienu īsu rindiņu – “Atkal viena miljonsvērta izrāde! Bravo!”, ko teātris aši “ievāca” savos “storijos” jebšu stāstiņos, tiesa, pēc tam es “pievācu” atpakaļ... Nu vajag taču palielīties!... Protams, nakts melnumā tapināju īsās pārdomas, un šovakar esmu ķērusies pie garajām, jācer, ka acis neaizlips ar miegu...

            Brīdī, kad uzzināju par šīs izrādes tapšanu, par stāstu, kas tiks izstāstīts, pirmā doma bija par to, ka šo noteikti, noteikti vēlēšos redzēt, jo – aktuālā lieta – pedagoģija, cilvēku attiecības, - no sevis neaizbēgsi, un nemaz negrasījos šoreiz bēgt, jo interesē taču!... Kamēr vēl nebija nosaukti aktieri, funktierēju, kuri tie varētu būt, ja jau reiz stāsts par vidusskolniekiem, un kas gan varētu būt skolotāja lomā. Tad, kad tapa zināmi aktieru vārdi, fantazēju tālāk – kurš būs kurš? Protams, pienāca arī tā diena, kad šī ziņkārība tapa apmierināta, jo beidzot bija zināms lomu sadalījums. Un tad nu klāt  pirmizrādes vakars, kad līdzās pazīstamām sejām skaidrs, ka zālē papilnam aktieriem tuvu ļaužu, viens otrs tāds pats teātra mīlis kā es, kura rakstīto vārdu labprāt izlasu drīz pēc publicēšanas, un, protams, arī profesionāļi, kā jau šādiem vakariem piederas (tiesa gan, es savā prātā domāju par to, ka profesionālās recenzijas labāk rakstīt pēc kāda laika, kad izrāde jau iespēlēta, jo mazums kas pirmizrādē noiet greizi vai ir mazliet piepucējams, un to var saprast tikai “pa īstam” pilnā skatītāju zālē...). Ir prieks pēc izrādes redzēt patiesi pilnu skatuvi gan ar aktieriem, gan pārējiem radošās komandas dalībniekiem, un arīdzan tuvajiem un mīļajiem, kas atnākuši lūkoties un savu sirds siltumu atnesuši līdzi! Šķiet, šoreiz tie ir kādi septiņi iznācieni klanīties, skatītāju plaukstas nerimstas un beigās jau ir pilnas stāvovācijas (latvietis kautrīgais jau tā uzreiz gluži “gaisā nelec” no sava krēsla, ko gan apkārtējie padomās!...). Un mans viennozīmīgs rezumē mājupceļā – šo izrādi nākšu lūkoties vairākkārt, gribu to izdarīt kopā ar lielajiem dēliem dažādās kombinācijās, un, protams, ar vīru, turklāt sēžot dažādās zāles vietās, jo skatītāju rindas ieskauj skatuvi no trim pusēm. Tātad – būs jāizveic zināmi “medību” darbi, kuri turklāt jāsaskaņo ar puiku plāniem visādos veidos...

            Kas ir tas īpašais, kas manu sirdi tik ļoti piesaistījis šai izrādei jau no tapšanas pirmsākumiem? O nē, tā nav tikai režisora personība – varētu domāt, ka līdz ar filmas “Straume” panākumiem Matīss Kaža un viņa veikums automātiski “ierakstās” obligātajās skatāmlistēs, drīzāk gan tas uzliek vēl lielāku pienākuma un uzmanības nastu, kad no katra jauna darba tiks gaidīts tas ļoti, ļoti īpašais “Oskara cienīgais” kaut kas. Taču tieši tāpat kā zināmā filma, arī izrādes ir komandas darbs, un šķiet, ka “īsto” cilvēku satikšanās vienā spēles laukumā, vienā domā un idejā, ko viens otram spēj papildināt un saprast no pusvārda, ir tā īstā atslēga, jo – elpot vienā ritmā, degt un sāpēt par vienām idejām – tas ir tas galvenais. Nezinu, kā citiem skatītājiem, kuru ikdiena nepaiet izglītības jomā, vai kuru mājās vēl vai vairs nav vidusskolas vecuma jauniešu, - varbūt viņiem šis stāsts nav aktuāls, taču man tas šķita svarīgs jau no pašiem pirmsākumiem, turklāt, lai arī es biju tāda samērā “paimeitiņa” līdz zināmam laikam, taču pieaugšanas un dumpošanās sajūtas nav svešas arī man. Jā, arī iepriekš redzētajiem Matīsa Kažas darbiem – “Maigajai varai” un “Nacionālajam kanālam” – ir sava nozīme šai vēlmē skatīties nākamo veikumu, un tomēr, tomēr – laikam jāsaka, ka tas ir viss kopā. Turklāt tas, ka izrādes darināšanā pieteikti trīs dramaturgi, visu “intrigu” padara vēl “garšīgāku”, jo akurāt pirms diviem mēnešiem pati piedalījos tādā “trīsvienībā”, kopā ar vēl divām kolēģēm radot scenāriju jeb stāstu skolas jubilejas pasākumam, un zinu, cik daudz tas prasīja. Bonusā vēl Igora Šelegovska personība, ko līdz zināmam laikam pazinām pirmkārt kā aktieri, tad šim ampluā pievienojās muzikālais veikums ar segvārdu Indigo, un šovasar citu ziņu starpā – rakstniecības maģistrantūras absolvēšana Liepājas Universitātē. Un stāsts ir tapis patiesi aktuāls.

            Visā jestrajā pulciņā ir pieci 11.klases skolēni, kuri mācās ģimnāzijā (pēc nostāstiem ir runa par 1.ģimnāziju, skolu ar tradīcijām jau kopš tiem laikiem, kad lielākās daļas skatītāju un arī izrādes radītāju nemaz vēl nebija šai saulē) – Niks Pērle (Matīss Kučinskis), Toms Adermanis (Emīls Ralfs Zagorskis), Knuts Auzenieks (Rūdolfs Sprukulis), Rihards Kamergrauzis (Uldis Siliņš) un Dārta Dārzniece (Santa Breikša), un, kā jau tas vidusskolēniem pieklājas, viņos ir gan dumpinieciskums, gan zinātkāre, gan apcelšanās, tikai viņiem vien saprotami jociņi, vēlme “paspīdēt” vai varbūt izjokot otru, bailes tikt nesaprastiem un atstumtiem, uztraukums par iederēšanos vai neiederēšanos, savi ģimenes “zemūdens akmeņi”, par kuriem pat nevienam negribas vai nedrīkst stāstīt... Scenogrāfes un kostīmu mākslinieces Kristinas Rezvihas veidotā skatuve ar taisnām līnijām un baltiem kubiem, kuros pēc Igora Šelegovska “burvju mājiena” (sākumā nevarēju saprast, ko viņš tur “plivina” roku...) gaismiņa iedegas, un skolēnu tērpi – puišiem rūtaini krekli un pusgaras bikses (filmā “Vārnu ielas republika” bija saruna starp puiku un meiteni, ka viņš rudenī iešot jau trešajā klasē, un tad viņam būšot garās bikses, tāds savdabīgs pieaugšanas apzīmējums, un varētu teikt, ka arī “Bastardu” puikas vēl tādi puspieauguši...), bet meitenei tāds elegants un reizē plīvojošs un maigs tēls. Gan direktors Juris Lisners, gan Nika Pērles tēvs Uldis Anže – “nopietnos” pelēkos  uzvalkos, kas liecina par tradīciju, nopietnību, paklausības prasīšanu un nepieļauj nekādu pretīrunāšanu, nekādu sava viedokļa paušanu, kā to redzam arī viņu izteiksmes veidā. Savukārt Igora Šelegovska skolotājs Vītiņš ir tāds sava veida pretstats jau ar balto kreklu bez žaketes vien, nemaz nerunājot par citām izpausmēm – roku berzēšanu, “ņemšanos” ap brillēm, staigāšanu pa klasi un visām citām izdarībām. Un tajā brīdī, kad tapa paziņots, ka konkrētās “sausās” lietas mēs nemācīsimies, tālab var mierīgi izplēst lappuses no grāmatas, es sajutos tik ļoti rada šim skolotājam, jo arī mēdzu darīt ne gluži tā, kā prasa visa veida programmas, jo sevišķi, ja tās nesaskan ar manu pieredzi un pārliecību. Jā, tai mirklī, kad direktors jaunā mācību gada “atklāšanā” runāja par “kompetencēm” un no tām izrietošajām lietām, zālē nošalca krietns žūksnis smieklu, un atkal jau pietrūka papīra un rakstāmā, lai šo piefiksētu (iešu citas reizes, centīšos iegaumēt vai patiesi atļaušos pierakstīt...), tātad ir patiesība par to “apmaldīšanos” jaunajās metodikās un plānos, kuros tradīcijas spēks zudis. Taču “dzeju nevar izmērīt” un jauna cilvēka augšanas un izaugšanas spēku arīdzan nē, tāpēc jaunā skolotāja centienus un pieeju varu vērtēt vien kā malku svaiga gaisa vietā, kur jāvalda stīvai un nepārprotamai tradīcijai. Hmm, tagad mazliet nonāku pretrunā ar sevi, jo – ir lietas, kas tieši nemainīgā un tradicionālā izpausmē ir vajadzīgas mūsu ikdienā, un ir arī tādas, kuras jāraisa vaļā no visādiem valgiem, lai cilvēki iemācītos lasīt un spriest, pamatot savu viedokli un arī atbildēt par izdarīto. Turklāt – kāpēc mums, pieaugušajiem, bieži vien ir bail no tā jauniešu dumpīguma? Vai tāpēc, ka zinām, kas var sagaidīt “aiz stūra”, jo mums ir pieredze? Vai tāpēc, ka baidāmies, ko par mums padomās citi, ka zaudēsim kaut kādu iedomātu statusu? Vai tiešām mēs zinām labāk? Nē, nu to, kā marinēt gurķus vai remontēt auto – noteikti, kamēr vien jaunieši to neapgūst paši, bet to, kādu profesiju izvēlēties, ar kādu cilvēku būt kopā, - vai arī to mēs zinām labāk? Vai mēs spējam “iekāpt otra cilvēka kurpēs” un atrisināt to, ko viņam dzīve “uzdevusi” risināt? Un vai tas maz vajadzīgs? Tieši tāpat savstarpējo attiecību jomā, kad vienam un otram kāds patīk, bet nepietiek dūšas vai izrādās, ka jau “aizņemts”... Tās izpausmes, gan lapas plēšot, gan soļojot, ālējoties un dzejoļus lasot, gan meitenei virsū uzskrienot un ar viņu runājot (un ne tikai...) – nu tas bij` labais!

            Un tad pienāca brīdis, kopš kura manā prātā kāda dziesma vairs neskanēs tā, kā līdz šim, bet gan allaž tās skaņās ”uzausīs” tik īpašā Nika deja... Tā kā sēdēju tuvu aktieru iznācienu vietai, tad jācer, ka mans sirsnīgais smaids, kas pats nolēca no lūpām, Nikam – Matīsam iznākot uz deju, patiešām arī izskatījās sirsnīgs un iedrošinošs, lai gan dejas izskaņā mani sāka mākt aizdomas par sliktām beigām, ko izrādes tālākā darbība arī apstiprināja... Un te ir nākamais jautājums – vai vecāku un apkārtējo ļaužu labi domātais (“jo tu neko vēl nesaproti no dzīves”...) patiešām ir labi domāts? Vai turot jauniešus “šaurā būrītī” un nosakot to, ko viņiem būs vai nebūs darīt, mēs palīdzam vai kaitējam? Un cik tajā visā ir patieso rūpju par jaunieti, cik – savas “fasādes” slavēšanas, izcelšanas, jo “neesam jau šādi tādi...”? Cik gatavi esam tam, ka ikviens, pat vispaklausīgākais, bērns var sastrādāt ko pilnīgi aplamu, par ko visu dzīvi būs kauns vai sāpēs, bet viņš tik un tā paliek mūsu bērns? Cik daudz mūsos ir spējas piedot, tikt pāri sāpēm? Esmu lasījusi, ka, tāpat kā zaudējot cilvēku uz mūžu, visas psiholoģijā zināmās stadijas – šoks jeb noliegums, dusmas, depresija un samierināšanās -, ir spēkā arī citās situācijās – par slimību, par biznesa sabrukumu, par šķiršanos un arī citādiem zaudējumiem mūsu dzīvē (šobrīd speciāli “ieguglēju”, lai precizētu secību). Un jā, var saprast tēva Ulda Anžes sāpi, ka dēls devies uz tādu “apšaubāmu” vietu un darījis to, ko darījis (dejoja viņš patiešām skaisti, ak!...), lai arī abi “vienojušies”, ka nekādas aktiermeistarības, nekādas sienasavīzes un literāro izpausmju vairs nebūs, jo jāmācās tradicionālās, skaidrās zinātnes. Taču – vai tiešām ABI vienojušies? Nemaz ar` ne! Turklāt sarunās pieminētā māte, kuras veselība tiek piesaukta kā atgādinājums, - vai viņa arī nav tā, kas cieš no vīra despotiskuma, dažāda veida aizņemtības, būšanas amatos, un tālab ir vārga? Tāpat vecākais dēls, kurš studē prestižā augstskolā, - vai viņš ir laimīgs? Un vai viņš uzdrīkstas par to runāt ar vecākiem? Kā dzirdams jaunākā brāļa teiktajā, tad nav vis, viņam ir depresija, kuras viens no iemesliem pilnīgi noteikti ir šī spiestā lieta studēt to, ko nosaka ģimene, konkrēti – tēvs.

            Kā jau tas notiek, arī šoreiz visādi viedokļi trāpījās manā redzeslokā jau pašā vakarā pēc pirmizrādes. Protams, neesmu ne lugas tekstu lasījusi, ne ar kādu no darinātājiem runājusi (bet, ja godīgi, gribētu gan!), taču vienā viedoklī paustais par skolotāja Vītiņa brīvdomīgumu un neapzinīgo izturēšanos pret skolēnu nenobriedušajiem prātiem man īsti nelikās patiess. Jā, skolotājs bija “brīvdomīgs”, taču viņš neaicināja audzēkņus ne uz kādām netikumībām, drīzāk stāstīja “dzīvesstāstus” (kā mani dēli teica par savu bioloģijas skolotāju, un, viņam pensionējoties, pirmais jautājums gan no viņiem, gan vēl citiem pazīstamiem jauniešiem tieši tā arī skanēja – kas mums tagad stāstīs dzīvesstāstus?), vienīgi varbūt nepadomājot, ka šīs skolas jaunieši, ilgstoši striktā tradīciju “būrītī” turēti, varētu “pasprukt vaļā”? Jo jauniem cilvēkiem tādas nebijušas lietas ar samērā “asu garšu” ir īstens vilinājums. Jā, bija visnotaļ amizanti, kad tai nākamajā rītā tie puiškāni tādi miglaini, bet – būsim godīgi! – kuram ta` nav gadījies, un kuram negadās i vēl pieaugušā vecumā, kad, kā smejies, telefons vai domofons tevi pēc “feiskontrol” metodes negrib atpazīt, jo tu esi aizsvinējies? Taču man šķita, ka viņi paši saprata to savu “mēs vakar tā drusku, un nu ir tā drusku...”, jo savureiz par to pārliecināties vajag gan. Un arī Niks – vai nu gluži viņš tai “drug show” (tā to raksta, ja?) bija tik apreibinājies – tad jau tik smuki izpausties diez vai varētu? Ja pacilājam vēstures lappuses, kad teātri spēlēja tikai vīrieši, tad ko lai saka un domā – vai ta` šamējie toreiz, pirms spēlēt sieviešu lomas, arī mēdza “pielillāties”, lai brunčos iekāptu? Nu nez, nez... Un varbūt, ja tēva izturēšanās nebūtu bijusi tāda, tad sarkanajai šallei nebūtu jāatrodas tur, kur tā atradās, un fināls nebūtu tik skumjš... Turklāt skolas direktora izpausmes brīdī, kad jāglābj sava āda, kad visa vaina jānoveļ uz skolotāju Vītiņu kā ļaunuma sakni, - nu gribējās kliegt, ka tā nedrīkst, ka tā nav godīgi!

            Viena īpaša nianse, kura manās acīs allaž “iedod papildpunktus” vīriešiem – viņu spēja nebaidīties no savām emocijām asaru veidolā, jo puiši patiešām drīkst raudāt (Matīs, pilnīgi gribas Tevi samīļot par šo video gabaliņu!...), un tai pretī – apkārtējo spēja to saprast, nenoniecināt, jo tikai tā dzīvs, emocionāls un citiem līdzi jūtošs cilvēks iespējams.

            Vēl ļoti īpaša šoreiz ir programmiņas lasāmā daļa – gan paša Matīsa Kažas teiktais, gan fragments no Patrīcijas Marijas Keišas esejas “Skola labākajiem” (uzmeklēšu “Satori”!) – mani ārkārtīgi uzrunāja, nu līdz tam, ka varētu rakstīt pati savu eseju (nemāku esejas, tolaik, kad gāju skolā, tās sauca par sacerējumiem, vēlāk domrakstiem...). Tāpat izrāde ir kārtējais aicinājums ieskatīties dzejas plauktos, un patīkams prieka mirklis, ka dažas dzejas rindas nākušas arī no aktieru vidus!

            Visādā ziņā šī izrāde ir tā, par kuru teikt – ejiet un skatieties, vediet jauniešus, domājiet līdzi un esiet gatavi arī savam “smalkajam stilam” mazliet pārkāpt pāri, jo – kurš no mums, vecajiem, nav jauns bijis un pāri žogiem kāpis? Es, piemēram, esmu, un arī saņēmusi par to nosodījumu no pieaugušajiem, bet  tā ir mana “vēsture”, kuru neizdzēst un nenoklusēt. Tāpēc no sirds paldies visai radošajai komandai – arī gaismu māksliniecei Lienītei Slišānei, gan kustību māksliniecei Ramonai Levanei, režisora asistentam Aleksandram Bricim, skaņu dizaineram Reinim Indānam, skolas himnas autoram Jēkabam Nīmanim, atbildīgajiem skatuves meistariem Kārlim Purvenam un Igo Kozlovskim, izrādes vadītājai Marijai Avotiņai un producentei Annai Vekmanei. Šis ir jāredz! Un es gribētu sev tādu kolēģi kā skolotājs Vītiņš!