11.04.2026.

            Ir lietas un norises, kuras, gluži kā saule debesīs, mums šķiet teju vai pašsaprotamas, pierastas un mīļas, turklāt pavisam skaidri saistās arī ar konkrētām vietām, datumiem un tamlīdzīgi – nu apmēram kā Jāņi un “Skroderdienas” vai “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”. Tā arī ar Teātra dienas koncertu, kura pirmsākumi meklējami, nu jau jāsaka – pagājušajā gadsimtā. Reče, ko par to saka tāds “neplānots palīgs” ar pseidonīmu MI:

            “Starptautiskā Teātra diena, kas tiek atzīmēta 27. martā kopš 1961. gada (pēc UNESCO ierosinājuma), Latvijā ir ieguvusi unikālu tradīciju – krāšņus, humoristiskus koncertus. Īpaši Latvijas Nacionālajā teātrī kopš 1995. gada šie koncerti, bieži ar politiskā kabarē jeb "Žurkas" elementiem, iemantojuši milzu popularitāti, ļaujot māksliniekiem pasmieties par sezonas notikumiem.” Un skaidrs, ka “skatītājs parastais” ar nepacietību un interesi gaida, kas tad nu būs sastrādāts šogad, kas būs bijis tas, ko režisors kopā ar radošo komandu būs savācis, savilcis kā tāds kārtīgs žurks savā midzenī jebšu teātrī. Turklāt “savilkt”, manuprāt, ir iespējams gana daudz ko, jo gada garumā no vienas Teātra dienas līdz nākamajai notiek tik daudz kas, ka spēj tikai atcerēties un vētīt, kas no notikušā un kādā “mērcītē” būtu šai gadā uz skatuves “vedams”.

             Tā nu arī mūsu saimes puse (jo atlikusī puse pa darbiem un sportiem, gan ieplānos citās reizēs...) saulainā sestdienas rītā ripinās uz teātri, papildinot to ar pastaigu parkā, jo, kā parasti, esam agrāk nekā teātra māja ver durvis (tiesa, šoreiz pie durvīm gana prāvs ļaužu pulciņš, izskatās pēc organizētiem apmeklētājiem, kurus autobuss “izbēris” pieturā kā tādus sienāžus Ziedoņa “Zaļajā pasakā”...). Kopš pirmizrādes 27.martā pagājušas akurāt divas nedēļas ar visām Lieldienu brīvdienām pa starpu, ir manītas arī šādas tādas atsauksmes (kā parasti – samērā plašā vērtējumu amplitūdā...), bet mēs, kā parasti, esam gatavi visam, ko mums cels priekšā, jo – šie koncerti ir spēlēšanās, dauzīšanās, iespēja aktieriem “iekāpt” tādos tēlos, kādus ikdienā parasti nesanāk spēlēt, un parodija, lai arī droši vien nav tas vieglākais žanrs, taču amzierēšanās un “atkāpes” no ikdienas ir tiklab kā svaiga gaisa malks un savā ziņā arī “aktierisko muskuļu” treniņš reizē, vai ne? Šogad pilnīgi nejauši prātā kopā “sasienas” triju gadu koncertu nosaukumi, un šo “pušķi” atļaujos ieritināt sveiciena kartiņā – “Zini, nemaz nesmejies, ka iet kā smērēts, jo ar tevi atkal runā Ilze...” un vēl piemetinu “un tā tam būs būt!”  Tikko pārskatīju autoru kolektīvu vairāku gadu garumā – nemainīgi vai nu kā scenārija autors, vai kā režisors rosās Mārtiņš Egliens, ņemot talkā citus vārda un skatuves prasmju speciālistus – šogad Martu Elīnu Martinsoni un Rūdolfu Kugrēnu. Kā Teātra dienas “Rīta Panorāmā” saka pats Mārtiņš – Teātra dienas koncerti ir viens liels “kapustņiks” (lai kas ar to būtu domāts, es labprāt piebilstu – trobelis, tingeltangelis, nu vienvārdsakot liels jandāliņš...), tikai šoreiz tāds “sakoptāks, savāktāks”, un ir taču pavisam skaidrs, ka spēja pasmieties par nebūšanām, prasme uz notikušo paskatīties citādi, pasmaidīt arī pašiem par sevi ir īpaša vērtība, kuras, iespējams, mums ikdienā pietrūkst, tāpēc arī tāda popularitāte šiem koncertiem. Savukārt citā rullītī, kas zem virsraksta “Jauns un Privāts” Mārtiņš bilst, ka viņu uzdevums šajos uzvedumos ir nekļūt ļauniem, bet gan labestīgi pasmaidīt, parādīt viskautko no dažādām pusēm, no kurām kāda – it kā pavisam slikta puse – kādreiz var izrādīties arī patiešām laba esam.

               Šogad īpaši gribas izcelt Madaras Botmanes veidotos tērpus (Baibas Sipenieces tēls jau vien ko vērts, bet, protams, visi citi ar`!), bet par grima mākslinieču, frizieru un visu citu pucētāju darbu vispār būtu jādod ordenis – tādas pārvērtības, ka tik turies, spēj tik domāt – pag, tas tiešām ir skatuves tēls vai “oriģināls” uzrāpies uz skatuves dēļiem? Neapšaubāmi, liela nozīme aktieru spējai iedzīvoties savos tēlos, un gan jau, ka tam, gluži kā bērnu vidē joprojām populārajam pasākumam “Popiela” (nezinātājiem atgādināšu, ka tas ir pasākums, kurā tiek atdarināti – bet nu tā riktīgi, kustībās, mutes plātīšanā  un visā citā, - estrādes dziedātāji) tiek veltītas nopietnas konkrētā tēla “studijas”, lai iespējami precīzi iemiesotos i kustībās, i deju soļos, i kur nu vēl valodas “lauzienos”. Tādēļ baudījums patiešām visām maņām!

               Scenogrāfija un gaismas Oskara Pauliņa ziņā, un pirms izrādes piedzīvojām amizantu mirkli, kad, ieņemot vietas balkonā un vērojot, kas nu uz skatuves jau redzams, mūsu juniors, nopietni nopētījis redzamo, pavaicāja – kāpēc vēl nav pabeigts? Viņi tur vēl kaut ko taisīs? Zināms, jauneklim, kurš no saviem deviņiem gadiem vairāk nekā pusi regulāri tiek lūkoties visdažādākās izrādes, ir savs priekšstats par to, kā tad parasti izskatās, un arī par to, ko nozīmē darbarīki, - ka kaut kas vēl top. Tā arī parunājām par to, ka izrāde allaž top jau no mirkļa, kad esam ieradušies, un katra reize ir tapšana no jauna.

               Vēl viena no pievienotajām vērtībām (šai izrādei citu nemaz nav, visas tikai pievienojas no jauna klāt kā garšvielas labai pavārmākslai!) ir dzīvā mūzika, ko izpilda Aleksandrs Tomass Matjussons (klavieres, viņš arī izrādes muzikālā noformējuma autors), Raitis Aukšmuksts (bungas), Arians Sevišķis (ģitāra), Marta Marija Silāre (čells) un Gundars Grasbergs (basģitāra! – kāpēc izsaukuma zīme, to sapratīs tie, kas savulaik redzēja izrādi “Spēlēju, dancoju”, kurā arī bija mākslinieks ar instrumentu – ģitāru. Basģitāru!!!). Pirmajā cēlienā tik ļoti sirdi sasilda tās cepures no “Mazā ganiņa” arsenāliem, bet otrajā viss mūziķu ansamblis mirguļo spožās Getsbija ballītes cienīgās drānās, un tikpat spoži arīdzan muzicē.

                Protams, kā gan mūsdienās bez ekrāniem, vai ne? Tiesa, šai koncertā tie, manuprāt, tiek izmantoti riktīgi jēgpilni (ja nu gribas kādu mūsdienu leksikai atbilstošu vārdu...), jo gan ļauj skatītājiem ielūkoties tēlu vaibstu tuvplānos, gan – kā jau podkāsta studijas telpai piedienas – kalpo par vizuālo noformējumu ar visām gaismu rotaļām, zīmējumiem un citiem brīnumiem. Tad nu jājautā, vai video mākslinieks Ivo Grīsniņš – Grīslis arī gadījumā neslēpās zem Indriķa Kriņģeļa vārda, būdams aktīvi pie kameras? Un pat tad, ja es kļūdos, jāsaka, ka arī šis tēls bija tikpat kolorīts kā pārējie gan ar savu galvas rotu, gan to tējas gatavošanu pašā koncerta sākumā (tagad jāizmēģina maisiņš aiz birciņas piespiest pie galda...) un visām citām izpausmēm.

                 Un vai gan koncerts varētu iztikt bez horeogrāfes, šoreiz Egijas Abarovičas, gādīgās rokas, vadot tā dalībniekus deju zīmējumos? Šeit atkal atliek vien sajūsmā noelsties gan par abiem Hermaņa “bekvokāliem” (kā sauc tos, kuri dejo dziedātājam solistam – apkārt?), gan par Tutu un Mariju Naumovu, tāpat par Trampa “līnijdejotājām” un visu, visu citu gan no dejas viedokļa, gan no aktieru varēšanas puses. Tāpat vokālās producentes Zanes Dombrovskas līdzās būšana un palīdzība balsu locīšanā ir viens no obligātajiem dzīpariem šajā musturā, kas skaidri parāda, ka dziedāt var iemācīt ikvienam, jo sevišķi mūsu aktieriem.

                  Lai nelaupītu skatīšanās prieku, laikam nedrīkst atklāt, kurš aktieris spēlē kuru no tēliem, tas jādara katram pašam, talkā ņemot arī teātra mājaslapā rodamās bildes. Taču nebūs liela skāde, ja teikšu, ka ir daži tēli, kas jau pazīstami no iepriekšējiem gadiem, un “iestrādāti” vēl jo vairāk, un skaidrs, ka izrādes izskaņā mirklis, kad – gluži tāpat kā pirmizrādē, saskaņā ar dažādu avotu informāciju – sastopas divas Ilzes, turklāt arī tai īstajai ir tā pati kleita, ar kuru mugurā pirms brīža aktīvi podkāsta veidošanu uzsāka “tā otra” jebšu Maija Doveika, savukārt Smuidris Smecernieks (Egils Melbārdis) pa šo gadu šķiet matus paaudzējis pat garākus un ūsas kuplākas. Tāpat iepriekšējo gadu skatītāji droši vien atpazīs Mārtiņu Brūveri tai brīdī, kad viņš iekāpj Alvja Hermaņa kurpēs, taču ir vēl vairāki tēli, kuros arī visas izpausmes kā uzlietas, atliek vien pašiem vērot - Ieva Aniņa, Marija Bērziņa, Madara Reijere, Agate Marija Bukša, Elza Rūta Jordāne, Sanita Paula, Kaspars Aniņš, Raimonds Celms, Matīss Kučinskis, Uldis Siliņš un Rūdolfs Sprukulis. Īpašais kompliments Matīsa Budovska Donaldam Trampam komplektā ar grima mākslinieci, jo tādu līdzību, kas reizē šķiet kā atdzīvojusies vaska figūra vai visnotaļ pazīstamā lelle Kens (Bārbijas draugs) – nu tas bija vareni! Diez, cik ilgā laikā tāds tēls top, un kā pēc tam no tā tiek ārā, lai pārtaptu atkal citā? Skaties, sanāks vēl kā Vilim Daudziņam filmējot “Zeme, kas dzied” – arī radīsies kāda jauna “tehnoloģija”, ar kuru aizpildīt laiku grimētavas krēslā sēžot!

                 Jāatzīstas, ka, lai gan Nacionālā teātra aktierus, šķiet, atpazīstu vislabāk no visiem, tad šai reizē bija mirkļi, kad grims un tēls bija tik ļoti pāri visam, turklāt sēdējām otrajā balkonā, ka pat ar visu brilli vienotru mākslinieku vai mākslinieci nespēju “sazīmēt”, bet par to daudz nebēdāju, jo galvenais bija skatīšanās un spēles prieks. Jā, varbūt junioram bija mazliet garlaicīgāk, taču vismaz tērpi, frizūras un melodijas bija viņa aktīvas intereses lokā, gan jau līdz tekstam vēl “izaugs” citās Teātra dienās. Taču mēs ar vīru esam ieguvuši vismaz vienu jaunu izteicienu savā arsenālā “Atceries ielikt piecas zvaigznes!” (Egons Dombrovskis), palikuši ar vaļā muti un samērā “norautu jumtu” no triju tenoru varēšanas, īpašu apbrīnu veltot trešajam no viņiem par millllzīgi garo elpu (zinot, kas zem tā slēpjas un kāds darbs tiek ieguldīts, - vislielāko cieņu!), un ik pa brīdim samieguši ar acīm nodomājot, vai tik Timrots un Kreipāns nav īsti. Par Maestro gan zinām, ka tas viņa dubultnieks, jo “oriģināls”, mums dodoties uz teātri, cienījama kordiriģenta vadībā ierausās mašīnā, tātad tomēr devās citā virzienā.

                 Ir skaidrs, ka šis koncerts tāpat kā daudzi citi paliks sirdī vēl ilgi, raisot  sarunas, uzjundījot atmiņas un iesaistot savā ikdienas leksikā kādu “pielipušu” izteicienu, kas saprotams tikai šo pasākumu baudījušajiem. Un tāpēc no sirds paldies par šo pavasarīgo C vitamīna devu visiem “podkāsta” darinātājiem! Lai krāšņi arī turpmāk!